Hibrīda hibrīda hibrīda trūkumi

Ir divi jaudas komplekti, kas apvienoti ar diviem jaudas pārvaldības un kontroles sistēmu komplektiem, kuriem ir sarežģīta struktūra, sarežģīta tehnoloģija un augstas cenas. Pēc gadiem ilgiem pētījumiem hibrīdelektriskie transportlīdzekļi ir izstrādājuši dažus veiksmīgus piemērus. 1997. gada decembrī Japānas Toyota Motor Corporation paziņoja par hibrīdelektriskā automobiļa Prius komerciālo ražošanu nelielās sērijās. Auto pašmasa 1515kg, aprīkots ar četru cilindru augšējo sadales vārpstu, 1500cc darba tilpuma benzīna dzinēju, maksimālā jauda 42.6kW/4600r/min, un aprīkots ar pastāvīgā magnēta bezsuku ģeneratoru. Piedziņas motors ir arī pastāvīgā magnēta bezsuku nominālā jauda 30 kW. Tas izmanto niķeļa ūdeņraža akumulatoru, lai realizētu sērijas paralēlo vadību. Degvielas patēriņš uz simts kilometriem ir 3,4 litri, kas ir puse no oriģinālā benzīna transportlīdzekļa. Arī CO2 emisijas ir samazinātas uz pusi, un CO, HC un NOX veido tikai 10 procentus no pieļaujamajām vērtībām saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem. pārdošanas cena ir 2,16 miljoni jenu (aptuveni 15 000 USD) par transportlīdzekli. 1998. gada februārī ASV kompānija Chrysler Motor Company Detroitā izstādīja otrās paaudzes Dodge dreadnought ESX2 hibrīda elektrisko sedanu. Auto aprīkots ar 1500cc darba tilpuma tiešās iesmidzināšanas dīzeļdzinēju ar ģeneratoru, svina-skābes akumulatoru, maiņstrāvas asinhronā motora piedziņu, alumīnija rāmi un kompozītmateriālu virsbūvi. Pašmasa ir 1022 kg, un degvielas patēriņš uz 100 kilometriem ir samazināts līdz 3,4 litriem. 2000. gadā General Motors, Ford un Daimler Chrysler bija izstrādājuši automašīnu prototipus, kuru degvielas patēriņš bija 3 litri benzīna vai tuvu 3 litriem uz 100 kilometriem, taču cenas joprojām bija salīdzinoši dārgas.